Novembra iedvesmas stāsts

Mans pirmais vārds “Mammai”

Mamma ....  tas ir viss, kas Tev ir. Arī mans un manu brāļu pirmais vārds “Mamma”.

Tagad jau liekas , ka esmu samērā liela un vienmēr viņai saku: „Es pati! Es pati!” Bet tomēr Es pati vēl esmu tik maza mammas meitiņa.

Mēs mīlam viņas – mammas. Tur nav ko liegties. Tā ir! 

Bet es arī LEPOJOS ar savu māmiņu.

Manai māmiņai mēs esam trīs bērniņi, kuriem jāvelta gan laiks, gan uzmanība….. Ar mums ir jāpilda mājas darbi, jāgatavo gan rudens kompozīcijas, gan jāmācās pantiņš… Viņa 24 stundas diennaktī ir MAMMA, kad tad viņai ir laiks SEV?  Viņa vēl strādā par skolotāju, skolā kādam viņa arī ir māmiņa…

Manai mammai - vismīļākā balss, vismierinošākās šūpuļdziesmas, visaizraujošākās pasakas, visgardākais ēdiens, visskaistākās dāvanas… Mana mamma ir kā viskrāšņākais dārzs, kurš zied visu gadu. Viņa nekad neatsaka padoma sniegšanā, vienmēr lepojas par saviem trim nebēdņiem, vienmēr baltas apkaklītes un tīrs apģērbs ( bet mēs esam tādi  šmucīgi bērni J )…

Mamma tie esam mēs! Mūsu lielā ģimene.

Un  manai mammai ir beznosacījumu mīlestība!

Kā lai pastāsta par šo mīlestību? Kā lai to ietērpj vārdos, kurus saprastu arī jūs? Šķiet, neiespējami un reizē tas būtu tāpat kā jums pārējiem, vai ne?

Ar mīlestības sveicieniem gan mammai, gan vecmammai sūtu savus vismīļākos vārdus!

Ieva Jermaka

23.11.2015.