Ziņas, Kultūras ziņas
Priecīgas Lieldienas!
Ar svaigu, tikko pamanāmu zaļumu, pirmajiem ziediem, siltu saulīti un priecīgām putnu dziesmām ir atnācis pavasaris. Gads savā ritējumā pa saules ceļu ir sasniedzis izlīdzinājumu pavasara saulgriežos.
Lieldienas – it kā pazīstami, tomēr allaž tik gaidīti svētki. Lieldienu gaidīšanas laiks ir ilgs, kas palīdz novērtēt to, ko mēs gaidām, liek padomāt par daudzām svarīgām lietām, kuras dzīves steigā ir aizmirsušās. Domas aizklejo uz senseniem laikiem un iztēlē zīmē ainas no tālās pagātnes…
Un tā… Reiz sen senos laikos Lieldienas bija laiks, kad klēts jau bija iztukšota, un laiks, kad sākās pavasara darbi.Garā, grūtā ziema bija galā, zeme atvērās un atdzima — gluži kā ola atveras, lai dotu ceļu dzīvībai. Olas krāsoja spilgtās krāsās, lai atainotu pavasara saules gaismu, tās izmantoja olu velšanas sacīkstēs un dāvināja kā dāvanas.
Agrāk cilvēki Lieldienu rītā cēlās pirms saules lēkta un devās mazgāt seju tekošā ūdeni, kas tek pret sauli, jo šajā rītā ūdenim piemīt sevišķs dziedinošs spēks. Pēc sejas mazgāšanas gāja modināt vēl gulošos. Tāpat ar ūdeni Lieldienu rītā tika mazgāti lopi un bišu stropi, lai tie būtu veseli un auglīgi.
Šūpoļu gatavošana un kāršana bija puišu un vīru darbs. Jau laicīgi vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus. Šūpoles tiek sauktas dažādi: šūpotnes, šūpules, šyupeles, līgotnes, līgačas, aires, eires, jaires. Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles varētu ieraudzīt no tāluma.Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš.Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas, šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Kad svētki beidzās, šūpoles parasti izjauca un sadedzināja. Šūpošanās ir obligāta svētku rituāla sastāvdaļa.Tā simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā.
Lieldienu maltīte bija daudz trūcīgāka nekā Ziemassvētkos, jo uz pavasara pusi daļa ziemas krājuma jau bija beigusies. Ēdieni galvenokārt bija no labības produktiem un piena. Lieldienu īpašie ēdieni ir apaļi, saules simboliku attēlojoši: vārītas olas, zirņi un ziedotais plācenis vai ziedainais rausis. Lieldienās, ēdot zirņus, var iegūt bagātību, turību. Lieldienu galda patīkams papildinājums ir bērzu sulas. Galdu grezno ar pūpoliem, izplaucētiem bērzu zariem, ar pirmajām pavasara puķēm, arī sūnām.
Senie latvieši Lieldienām posās un gatavojās īpaši rūpīgi. Cilvēki Lieldienu rītā vilka mugurā tīras un jaunas drēbes.
Daba sniedz mums neskaitāmas dāvanas –pirmās vizbulītes, bērzu sulas, baltus pūpolus, putnu dziesmas, lai mēs ik rītu mostos ar gaismu dvēselē un sirdī, spētu atrast savu ziedēšanas spēku un ar prieku sagaidītu Lieldienas. Lieldienu rītā, sekodami mūsu iepriekšējo paaudžu aicinājumam, dosimies sveikt saulīti tuvākās upītes vai strautiņa krastā, lai būtu veseli un moži visu gadu!
Inta Viļuma
Dagdas novada Folkloras centra vadītāja