Ziņas
Vierbu, vierbu!
Tuvojas Pūpolsvētdiena. Tas nozīmē, ka tieši pēc nedēļas būs klāt arī Lieldienas, kuras ar nepacietību gaida gan lieli, gan mazi. Droši vien katrs no bērnības atceras Pūpolsvētdienas rītu, kad kāds no mājiniekiem centās piecelties agrāk par citiem, saulītei lecot, aizskriet pēc pūpolu zara vai sameklēt jau vakarā netālu paslēpto. Tad sekoja pats galvenais – klusiem solīšiem pienākt pie guļošajiem un modināt, maigi ieperot ar pūpolu zariem, sakot: “Apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!” vai arī “Vierbu, vierbu! Slimeiba uorā, veseleiba vydā!”
Pūpolu svētdienas rītā iepēra gan mazus, gan vecus. Ejot pērt, durvis līdz galam ciet nevēra, atstāja mazu spraugu, kur slimībai aizmukt no mājas, tāpēc dažreiz teica arī tā: “Vierbu, vierbu! Pa tū lelū šķierbu – slimeiba uorā, veseleiba vydā!”
Dažādās Latvijas vietās pēršana tiek saukta arī par kulšanu, pūpološanu, pūpūlāšanu un vērbošanu. Nav gan īsti skaidrs, kā un kāpēc radusies šī tradīcija, taču tās pirmsākumi tiek saistīti ar ļoti seniem, pat pagāniskiem rituāliem. Pūpolu svētdienā pūpolu zars ir sava veida dzīvības rīkste, kurā šajā īpašajā dienā iemājojis neparasts spēks, tāpēc ar to iepēra ne tikai savus tuvos cilvēkus, bet arī lopiņus, lai tie arvien būtu brangi, veseli un apaļi kā pūpoli. Līdzīga tradīcija pastāv arī igauņiem, lietuviešiem un krieviem.
Pastāv ticējums, ka nevajag pērt pa kājām, jo tad tās paliekot resnas. Pūpolu svētdienā nedrīkstēja sukāt matus, lai neaug utis lielas un apaļas kā pūpoli. Kurināšanai neizmantoja apaļas malkas pagales, lai vasarā neredzētu daudz čūsku. Lai govīm vasarā būtu daudz piena, Pūpolu svētdienā tām deva dzērienu, kas savārīts no trejdeviņām zālītēm. Graudu apcirknī sprauda niedri, lai labība aug kā niedres.
Pūpolu svētdienā galdā jāliek zirņi, pupas, miežu biezputra, arī putraimi ar zirņiem.
Ticējums vēsta, kāds laiks Pūpolu svētdienā, tāds būs arī pirmajās Lieldienās.
Pūpolsvētdienā bērnus modināja rītā agri, jo citādi visu gadu būs lāča miegs. Agrā celšanās deva iespēju sajust, sadzirdēt dabu, jo šajā dienā agri mostas viss dzīvais. Bērnu nodarbes bija saistītas ar putniem. Ļoti iecienīta bija rotaļa, kurā bērni izvēlējās katrs, kāds putns viņš būs. Tālāk katrs gatavoja ligzdiņu – no dažādiem dabas materiāliem, ko sameklēja sev apkārt, ielika iekšā akmentiņus, kas simbolizēja oliņas un, atkarībā no tā, kādu putniņu izvēlējās, paslēpa sagatavoto ligzdiņu vai nu uz zemes, ūdens tuvumā vai kokā. Kad visi bērni, kas piedalījās rotaļā, bija ligzdiņas paslēpuši, atdarinot izvēlētos putnus - čivinādami, vīterodami un rokas vicinādami, riņķoja ap to vietu, kur ligzdiņa paslēpta. Uzdevums bija, atrast vienam otra paslēptās ligzdiņas. Mūsdienās varētu šai rotaļai pieiet nedaudz radoši un ligzdiņās ielikt nevis akmentiņus, bet šokolādes oliņas, lai atradējam tiktu kāds garšīgs našķis.
Būsim veseli un skaisti kā pūpoliņi, Lieldienas gaidot!
Inta Viļuma
Dagdas novada Folkloras centra vadītāja