06.05.2020

Mani vecvecāki kā saules stari

Vecmāmiņ, kā tur ir? Tu māmiņai māmiņa esi, Bet man vecmāmiņa. Es māmiņai meitiņa esmu, Bet tev- mazmeitiņa. Es taču bagāta esmu- Man divas māmiņas ir, Un abas es ļoti mīlu. Es taču bagāta esmu, Mani divas māmiņas mīl. (Z. Purvs)

Ģimenes diena ļauj mums atkal pārdomāt ģimenes nozīmi mūsu dzīvē un pievērst uzmanību cilvēkiem, kas ir tuvu mums. Noteikti bez tiem mūsu dzīve būtu tukša un bezrūpīga. Ir ļoti svarīgi, lai ģimene būtu spēcīga. Ģimenē bērns mācās izprast komunikācijas noslēpumus starp cilvēkiem, apgūt mīlestību un rūpību. Caur ģimeni no vienas paaudzes uz nākamo, gudrība un zināšanas tiek nodotas.

Šogad Dagdas novadā notika konkurss “Mani lieliskie vecvecāki”, lai sekmētu starppaaudžu dialogu un stiprinātu ģimenes saiknes, veicinātu sabiedrības cieņu pret vecāko paaudzi, celtu godā vecvecāku viedumu, pieredzi un prasmes.

Konkursa mērķis bija popularizēt vecvecāku bagāto dzīves pieredzi, nozīmīgas iemaņas un interesantas prasmes, ar ko viņi paši var lepoties un nodot tās nākamajām paaudzēm. Tai skaitā popularizēt sasniegumus dažādās profesijās, mājsaimniecībā u.c., un sekmēt ģimenes tradicionālo vērtību un tradīciju saglabāšanos. Prieks, ka mūsu skolēni rakstīja par savām vecmāmiņām un vectētiņiem, jo viņi tieši un netieši palīdz ieaudzināt atbildības un cieņas sajūtu saviem mazbērniem, kā arī motivē viņus tiekties pēc sasniegumiem un kļūt vēl labākiem.

Ar izjustu mīlestību par savu vecmāmiņu Mariju Fiļipovu no Dagdas novada raksta Milāna Poļaka. Prieka asaras pārņem, lasot Madaras Kolčas stāstījumu par savu vecmāmiņu Konstanciju Brici no Dagdas. Nevar noteikti atstāt nevienu vienaldzīgu Milānas Stepiņas veidotā kolāža par viņas strādīgajiem vecvecākiem Ināru un Robertu Lavrinovičiem no Konstantinovas pagasta. Lasu Kristapa Karveļa sacerējumu par viņa omīti Valentīnu Karveli no Dagdas. Kā ar nepacietību mazbērni gaida vasaru, lai varētu dzīvot pie omītes. Kā lai negribētos dzīvot pie tādas omītes, kura spēj pacietīgi piedot, nebārt, samīļot un ja tiek izdarīta kāda palaidnību, omīte saka: “Dzīves sīkumi”.

Lasot Anastasijas Kozlovskas aprakstu par saviem vecvecākiem Regīnu un Mihailu Tomiliniem no Šķaunes, šķiet, ka Anastasija būs savu vecvecāku iesākto darbu turpinātāja. Kristīne Mihailova no Dagdas raksta: ”Kad esmu kopā ar vecmāmiņu, parasti uzdziedam, tā̄ uzlabojas garastāvoklis” par savu vecmāmiņu Silviju Lāci no Dagdas pagasta.

Elga Pauliņa patiešām var būt laimīga, jo viņa var lepoties ar vecvecākiem Helēnu un Jāzepu Rutki no Ķepovas pagasta un Barbaru Pauliņu no Andzeļu pagasta. Un to viņa neslēpj, jo katrs no vecvecākiem ir ar kaut ko īpašs.

Viņi – dzīves gudrību devēji, mīlestības avots un mazbērnu vislielākie lutinātāji. Tā var lasīt Ezernieku vidusskolas skolēnu darbos: Roberts Lubgāns raksta par vectēvu Juri Lubgānu, Simona Komarova par vecmāmiņu Irinu Komarovu, Milana Soika par vectēvu Vladislavu Soika, Tālis Augusts Mizāns par vecvecākiem Antonija un Alberts Grauba, Artjoms un Daņila Malinovski par vecvecākiem Irina un Stanislavs Igaunis, Diāna Potapova par vecmāmiņu Antoņina Potapova. 

Spēcīgs ģimenes balsts ir mūsu mīļās vecmāmiņas un vectētiņi, omes un opīši. Un ja jūs zinātu, kā mana vecmāmiņa dzied skaisti baznīcā un folkloras kopā ”Sovvaļnīki’’.. Šo domu caurvij Santas Zvidriņas apraksts par savu vecmāmiņu Annu Zvidriņu no Andrupenes pagasta. Ja mums kas atgadās, mana vecmāmiņa saka: „Tas, kas strādā̄, tam gadās, kas nestrādā, tam nekas negadās.” Patiesi, jo mazbērni Jeļena, Elvis, Egdars, Jūlija, Olga, Andrejs, Dmitrijs, Kirils, Amēlija no Itālijas, Tina no Beļģijas, Keti no Taizemes un mazmazbērni tā saka par saviem unikālajiem vecvecākiem Tamāru un Oļegu Dorofejeviem no Ezernieku pagasta. Tieši vecmamma Tamāra gatavo visgardākos pīrādziņus: ar sēnēm, ar ievārījumu, ar rīsu, olām ar zaļiem lociņiem. Un ziniet, kas svarīgi, ir pareizi pagatavot pīrādziņus, lai tie būtu simetriski pareizi, lai pildījums būtu tieši pīrādziņam pa vidu un cepot, tas neiztecētu. Alīna Zvidriņa raksta par savu vectēvu Fjodoru Jemeļjanovu no Andrupenes pagasta, kurš ir kaislīgs grāmatu lasītājs un neskaitāmu dzejoļu zinātājs no galvas. “Nekur tā neskan mana vectēva no Aulejas pagasta Alberta Stepiņa dziesmas” - tā raksta viņa mazmeita Aivita Krankovska.

Kā dzijas kamols mūžs ir saritināts

Kur dzīpari viss dažādākie šķiet.

Ja spētu kāds tos atšķetināt,

Tad vidū būtu vecmāmiņas, vectētiņa sirds.

Paldies tiem bērniem ,kas padalījās ar savu bagātību. Arī katrā mūsu Dagdas novada avīzē varēs lasīt parakstus par šiem mīļajiem cilvēkiem.

Elektronisko krājumu var lasīt:

http://www.dagda.lv/uploads/media/Mani_lieliskie_vecvecaki_finals_2020.pdf

 

Patiesā cieņā - Dagdas novada IKSN vadītāja Marija Micķeviča